Latvijas probācijas un ieslodzījuma vietu sistēmas personāla kapacitātes celšana

Austrijā probācijas aizsākumi meklējami jau 1957. gadā, kad sāka darboties probācijas dienests nepilngadīgajiem - labdarības organizācija. 1994. gadā tika noslēgta vienošanās starp Tieslietu ministriju un probācijas darbinieku asociāciju, kas paredzēja dienesta privatizāciju. Kopš tā brīža probācijas joma Austrijā ir nodota privātā sektora rokās un piedāvā savus pakalpojumus valstij. 2001. gadā dienests tika pārdēvēts par NEUSTART un jau 2007. gadā uzsāka darbu uz līguma pamata arī vienā no Vācijas federālajām zemēm.

Latvijā probācijas dienests ir tieslietu ministrijas pārraudzībā un oktobrī svinēja vien sešu gadu dzimšanas dienu, taču tajā pat laikā arī mums ir pieredze, ar ko dalīties. "Salīdzinot ar Austrijas piemēru jāsecina, ka Latvijā probācijas dienestam uzticētas vairākas funkcijas ar krietni mazāku budžetu," stāsta A. Revina.

NEUSTART struktūrā ir 14 biroji visā valstī, kur ik dienas uzturas darbinieki un vēl papildus 20 reģionālie biroji, kuros darbinieki pieņem klientus tikai noteiktās nedēļas dienās. NEUSTART nodarbina 612 probācijas jomas profesionāļus un 814 brīvprātīgos.

Atšķirībā no Latvijas probācijas dienesta, kur brīvprātīgie tiek piesaistīti izlīgumā un nākotnē arī piespiedu un sabiedrisko darbu jomā, Austrijā brīvprātīgie strādā tikai uzraudzības funkcijas ietvaros. Tomēr par brīvprātīgajiem, šī vārda klasiskajā izpratnē, viņus dēvēt nevar, jo šie cilvēki saņem kompensāciju par klientu 60 EUR apmērā. Kopumā brīvprātīgajiem tiek uzticētas aptuveni 30% lietas. Pārsvarā tās ir nepilngadīgo klientu lietas. Īpaši efektīvi šī sistēma darbojas vietās, kur dienesta birojs atrodas tālāk no apdzīvotās vietas.

Par brīvprātīgo var kļūt jebkuras profesijas pārstāvis. Noteicošais ir komunikācijas spējas, vērtību sistēma un dzīves pieredze, kas tiek izvērtēts pārrunās.

„Interesanti, ka dienesta darbinieki brīvprātīgos uztver kā daļu no publicitātes, dienesta reklāmas. Tomēr dīvaini, ka izlīgumus vada tikai un vienīgi profesionāļi, bet uzraudzību, kur ir lielāka atbildība un iespējamība kļūdīties, uztic cilvēkiem no ielas pēc īsas apmācības. Un bez kāda sadarbības līguma. Taču tajā pat laikā viņiem ir savādāka attieksme pret darbu sabiedrības labā kopumā," atzīst A. Revina.

Darbiniekiem noteikts arī vecuma ierobežojums - par dienesta darbinieku var kļūt no 24 gadu vecuma, bet par brīvprātīgo jau no 20 gadu vecuma.

Lai mazinātu ieslodzījuma vietās esošo cilvēku skaitu, kā viena no vispopulārākajām alternatīvām brīvības atņemšanai atsevišķos gadījumos tiek piedāvāts naudas sods. Naudas sodu aprēķina atbilstoši dienas likmei, kas atkarīga no likumpārkāpēja ienākumiem. Ja naudas sodu tomēr nevar nomaksāt, atlikušo var nostrādāt, pildot piespiedu darbus, vai doties cietumā.

Lai veicinātu likumpārkāpēju veiksmīgāku iekļaušanos sabiedrībā, Vīnes pašvaldība nodrošina iespēju izīrēt probācijas klientiem aptuveni 70 dzīvokļus, kuros iespējams uzturēties ne ilgāk kā divus gadus.

Austrijā recidīvs tiek mērīts pēc 3 līdz 5 gadiem. Mērījumi liecina, ka recidīvs Austrijā esot 30 līdz 40% no tiem, kuri bijuši ieslodzījumā, un 25 līdz 30%, ja nav bijis ieslodzījumā.

Jāsecina, ka izlīgums Austrijā ir spēcīgi attīstīts. Atšķirībā no Latvijas prakses, austrieši īsteno arī šķirto izlīgumu, kad puses nevēlas tikties, bet ir izrādījušas vēlmi izlīgt. Piemēram, ja vienai no pusēm ir ļoti bail, vai puses ir intelektuāli atšķirīgas, arī izlīguma veicējs var pieņemt lēmumu par nepieciešamību šādam procesam. Austrijas likumdošana nosaka, ka izlīgstot cietušajam noteikti jāsaņem kompensācija, taču cietušais var no tās arī atteikties. Ja trīs mēnešu laikā cietušais solīto kompensāciju nesaņem, prokurors pieņem lēmumu par tālāko rīcību.

Dienests piedāvā iespēju visiem interesentiem konsultācijas par interesējošiem jautājumiem saņemt online - tiešsaistē un elektroniskā veidā.

„Latvijā piespiedu darba jomā, tā pat kā Austrijā, tiek piesaistīti darba devēji, taču atšķirībā no mūsu prakses, netiek slēgti nekādi līgumu. Arī darba drošība nav problēma, jo visiem pilsoņiem visā valstī ir sociālā apdrošināšana, kas sedz visus izdevumus, ja darbā atgadās kāds nelaimes gadījums".

Īpaši tiek strādāts arī ar dzimumnoziedzniekiem. Pirms ievietošanas ieslodzījuma vietā un pirms atbrīvošanas no tās, katram dzimumnoziedzniekam tiek veikts speciāls novērtējums, lai noteiktu ieslodzījumā nepieciešamo terapiju, korekciju. „Austrieši darbu ar dzimumnoziedzniekiem uzskata par sekmīgu, jo tādu pat noziegumu atkārto vien 12%," atceras A. Revina.

„Vienmēr ir labi, ka varam pamācīties dažādās darba metodes no daudz pieredzējušākiem kolēģiem, tomēr lielas skumjas māc, kad redzu, cik liela ir sociālā neaizsargātība un atstumtība mūsu valstī. Ja Austrijā ikviens bezdarbnieks saņem vismaz 600 EUR lielu pabalstu, lai spētu sākt risināt savas problēmas, domājams, ka mūsu valstī līdz šādam līmenim vēl tāls ceļš ejams, " atzīst A. Revina.